Tu neiemācīsies runāt tekoši ķīniešu valodā, tikai tāpēc, ka dzīvosi Ķīnā un Taivānā

Un tikai tāpēc, ka drīz sāksies otrais gadu desmits, kuru es pavadīšu Taivānā, un arī Ķīnā es varu atļauties dot šādus te smagus apgalvojumus – nē, dzīvošana uz vietas NEPALĪDZ, un ja jūs nemācīsieties paši, nekur talāk par 你好 un 一百塊 netiksiet.

Tas ir visslielākais mīts, ka esot uz vietas, valoda kaut kādā veidā ielīdīs galvā pati par sevi, un neko nedarot, katru dienu tikai esot uz vietas mēs varēsim drīz runāt kā native spīkeri. Nē un nē. Viss. Atbraucot uz Latviju pirmajos gados man prasīja – eu, nu bet tu tak esi jau divus gadus tur – runā tekoši jau? Pirmkārt, es apmēram saprotu, ka šis mīts nāk no turienes, ka cilvēks Latvijā runājot lauzītā angļu valodā aizbrauc uz Angliju, un tur tiešām divos gados progress ir milzīgs.

Bet es gribu atzīmēt, ka tā ir angļu valoda, kuru cilvēki jau tā vairāk vai mazāk zin, un tomēr mācīties angļu valodu ir vieglāk nekā ķīniešu, un diez vai kāds ar to gribēs strīdēties. Un es braucu uz Taivānu ar 0 zināšanām, pat nezinot to pašu 你好. Un es spēju pēc šiem gadiem vairāk vai mazāk tekoši runāt NEVIS tāpēc, ka mans ķermenis fiziski atradās uz salas, bet gan tāpēc, ka es periodiski uz smagi strādāju ar datoru, apnīcīgi rakstot Skritter-ī hieroglifus, un vēlāk arī kad parādījās Fluentu – rakstīju teikumus arī ar to. Un es neesmu smagi talantīgs, toties es spēju piespiest sevi smagi strādāt, un būšana uz vietas tam nepalīdzējā gandrīz nemaz.

Protams, būšana uz vietas palīdz izlabot toņu un izrunas pareizību – tas jā, bet tekošumam tas nedod neko. Nesen bijām atvaļinājumā pāris dienas brīnīšķīgajā Penghu salā – domāju, nākamajos postos pastāstīt par šo Taivānai piederošo salu, un tur satiku amerikāni, kas dzīvo Penghu salā 5 gadus. Izņemot 不好意思 viņš īsti tā arī neko citu nezināja, un tas ir pēc 5 gadiem. Tāpēc izmetiet šo mītu par būšanu uz vietas no galvas uzreiz un tagad. Tāpēc es ticu un zinu, ka smagi strādājot, jūs varat kļūt tekoši ķīniešu valodā arī tupa esot uz vietas kaut kur Krāslavā, un viss kas tam ir vajadzīgs ir darbs un internets un nauda maksas softiem.

Tāpēc, ja nu patiešām jums nesanāk izmest šo mītu no galvas, un ir doma braukt uz Ķīnu vai Taivānu uz kādu “gadiņu” iemācīties valodu, es gribētu jums iedot dažus jautājumus, kurus uzdot sev, un sev uz viņiem arī godīgi atbildēt. Jo sev nu melot nav jēgas nekādas, vai ne?

– Ja es braucu uz Ķīnu un Taivānu, vai es tiešām runāšu tikai ķīniešu valodā? Vai es galu galā kļūšu par parastu expatu, kas runā angļu valodā ar vietējiem, kuri ir laimīgi, ka ir kāds, ar ko var praktizēt angļu valodu?

– Vai es beigu beigās nekļūšu par expatu community sastāvdaļu, un piedalīšos expatu ballītēs un nevis integrēšos vietējā sabiedrībā?

– Ja es dzīvošu kādās kopmītnēs kopā ar citiem expatiem – vai tas man palīdzēs ķīniešu valodas studijās, vai tikai traucēs? Varbūt tomēr dzīvot atsevišķi?

– Vai ja es atradīšu ķīniešu draudzeni/draugu, vai tas man palīdzēs? Vai rezultats būs tikai tāds, ka vienalga runāsim atkal tikai “internacionālajā” angļu valodā, kuru tu jau tā zini? Ja ir doma par ķīniešu boyfrendu/girlfrendu – varbūt tad ir vērts domāt par tādu, kuram/kurai ir 0 angļu zināšanas?

Ja jūs tiešām, ilgi un nopietni apdomāsiet šos jautājumus, tad beigās redzēsiet, ka atbildes nemaz nav tik vienkāršas kā liekas, un ja jūs patiešām gribat mācīties valodu, un nevis aizbraukt patusēties, tad vieglākie un acīmredzamākie risinājumi katram no šiem jautājumiem būs tie, kas dos mazāko rezultātu jūs valodas studijām uz vietas.

Veiksmi!

 

Advertisements