Heisiga mnemoniku kontroversālā metode hieroglifu iegaumēšanai

Šī grāmata plauktā stāv salīdzinoši ilgi. Nesen rakņājoties pa plauktu, uzdūros šim J.W. Heisiga darbam, un sāku šķirstīt atkal.
Toreiz, pirms dažiem gadiem, liekas tas bija gadus piecus atpakaļ, man īsti metode “neaizgāja”, bet visdrīzāk arī varbūt tāpēc, ka es neesmu tīri vizuāli orientēts students, es tieši otrādi, labāk atceros to, dzirdu, bet nu tas tā. Metode ir metode, un tā kā šajā resursā vēlos dot vispusēju apskatu tam, kas var palīdzēt ķīniešu valodas apguvē latviski runājošai auditorijai, tad ja kaut vienam tas palīdzēs, būšu savu karmisko cepumiņu 🙂 savā kontā ielicis.
Jo es šajā blogā neko nevienam nepārdodu, neko nereklamēju, un nekur klikšķināt neprasu, viss ir ar mērķi dalīties un palīdzēt. Reklāmas kas dažreiz redzamas zem rakstiem, ir no wordpress platformas liktas, es tās atslēgt nevaru, tad jāpērk premium versija.
Tātad, atgriežoties pie Heisiga. Īsumā, ko izdomāja Heisigs, tad tas īstenībā nav “velosipēds”, un no jauna viņš neko neizdomāja, gan tikai sistematizēja visu, un izdarīja milzīgu darbu uztaisot katram no 3000 hierogliefiem, kas apskatītas abās grāmatās “savu stāstu”, kas tad arī ir šīs mnemoniskās metodes pamatā.
Mnemonika – to jūs varbūt jau zināt no spiegu filmām, kad paroli, kura bija kaut kāda tāda – uikmld, jūs mnemonizējāt kā Uldis Ir Kāds Mans Labs Draugs, tagad bezjēdzīgu burtu virtenes atcērties bija protams vieglāk.
Heisigs savā grāmatas ievadā raksta, (es uzreiz saku, ka es gandrīz nekam, ko viņš tur saka nepiekrītu, bet galu galā kas ir Heisigs, un kas esmu es):

… iedomājieties, ka turat rokā krāsainu kaleidoskopu, kurš sastāv no daudzām krāsu un formu kombinācijām, nu piemēram:

caleidoscopeTālāk, Heisigs raksta, ka prāts visdrīzāk nav pieradināts, lai šādus attēlus apstrādātu, un vēl jo vairāk atcerētos. Tad viņš saka, ka iedomāsimies, ka, mums tomēr ir izdevies to atcerēties, mēs aiztaisam acis, un mums sanāk to “atcerēties”, vai vismaz mums liekas, ka mēs to atceramies. Un tad, kāds jūs parausta aiz elkoņa, vai nobīstaties no kāda trokšņa un viss, tas ir aizmirsts – jo sak, prātam nav nekādas logiskās ķēdītes kur “piesieties”, kāda diega aiz kura pavilkt, lai atcerētos visu patternu.
Tālāk tekstā Heisigs raksta, ka šajā momentā studenti sāk domāt, ka viņu atmiņa ir slikta, un tā tālāk un tā joprojām.
Es jau rakstīju, ka es nekādā gadījumā negribu likt sevi blakus Heisigam uz viena līmeņa, bet es īsti tomēr nesaprotu, kāpēc, ja esam mācījušies pēc pareizas metodes, un kas svarīgi – ar SRS algoritmu optimizējot procesu, kas vispār teica, ka obligāti galīgi mēs neko neatcerēsimies?

Strīdīgi tas viss, man piemēram vissmagāk gāja tieši radikāļi, un paši pirmie GADI, tagad Skritterī, sanāk likt klāt pa 10 – 15 jaunu hieroglifu dienā. Nu, tas ir kā ar sportu – te nav ko meklēt šortkatus un otkatus – vai tu strādā un investē laiku, vai ne – vai tas būtu tas LSD tablešu radītais kaleidoskops, vai ķīniešu hieroglifs, AR vai BEZ Heisiga metodes – bez darba un sviedriem jums viņi galvā nepaliks, un lai neraktu grāvi ar tējkarotīti, es piedāvāju izcilo SRS algoritmu. A ko jūs domājāt, bērni Taivānā mācās 3000 – 5000 hieroglifus visus skolas gadus, jūs domājāt atnāks Heisigs ar super metodi, un jūs tos pa mēnesi iemācīsieties?

Un tālāk, Heisigs sāk rakstīt manuprāt jau nu pavisam savādas lietas. Es tūlīt nofotografēšu ar telefonu to lappusi, lai jūs redzētu, ko tieši, un lai būtu tīrī autentiski:

biasesŠie ir izcili bīstami teikumi, un man žēl tos cilvēkus, kas šim noticēja un aizgāja pa šo ceļu. Kā var teikt, ka “nevajag mācīties izrunāt hieroglifus”, jo tas tagad neesot vajadzīgs, un tikai pārslogo atmiņu? Tā var rakstīt cilvēks, kas nesaprot, ka ķīniešu hieoglifs NAV tikai ilustrācija, un tās komponentes var būt arī fonētiskās sastāvdaļas, pēc kurām ja tiks mēģināts sastādīt “Heisiga stāstiņus”, sanāks vienkārši smieklīgs mistrojums, tā vietā lai saprastu, ka tā vai cita komponentē ir fonētiska, un dod mums iespēju redzēt, kā hieroglifs jālasa pareizi.

Vienkāršs piemērs, kas nāk prātā uzreiz:

mama

媽媽 (mā ma5) – mamma!

Dekonstruējam šo hieroglifu:

mama dekonstrueets
Tātad, mēs redzam, kas tas sastāv no (nǚ) – sieviete un zirgs (mǎ)。 Heisiga mnemoniskais stāstiņš, jeb ja vadīsieties pēc viņa metodes jums būs apmēram “sieviete jāj ar zirgu, tātad mamma”. Izklausās šizofrēniski? Labi, tā vietā lai vienkārši atcerētos (zǎo) – Heisigs jums piedāvā atcerēties šādu stāstiņu tā vietā:

hanzi asaUn pēc tam Heisigs raksta ievadā, ka tie esam mēs, kas “pārslogojot atmiņu”?

Tā vietā lai saprastu, ka 馬 ir fonētiskā komponete, un tas UZREIZ mums dos iespēju arī iemācīties izrunāt šo hieroglifu + atcerēties kā to rakstīt. Kā var rakstīt grāmatā, ka nevajag mācīties izrunu? Es pat strīdēties te negribu, jūs padomājiet par šo absurdo steitmentu paši.

Bet labi, pat ja jūs neņemsies Heisiga paša stāstiņus, bet izdomāsies savus – es personīgi uzskatu, ka jūs radīsiet nevajadzīgu interfeisu, vēl vienu neironu ķēdīti smadzenēs, kura dos nevajadzīgu aizturi, tā vietā lai uzreiz tiktu pie tā atmiņas kambarīša, kur noglabāts tas vai cits hieroglifs.

Iedomājieties reālu dzīves situāciju – jums tagad tūlīt uz vietas, apkārt stāv cilvēki, jūsu sievasmāte no Ķīnas, un policija – jums vienkārši jāuzraksta piemēram tas pats 早. Tā vietā, jūs sekundes 4 – 5, citējat galvā augstāk redzamo stāstiņu par saulespuķēm, asniem un adatām, tikai lai saslēgtu ķēdīti ar to, kas vajadzīgs.
Es saprotu, atmiņa ir atmiņa, tā strādā tieši tā, ir vajadzīgas asociatīvas metodes (un ir tādas kas tiešām ir labākas, es par to varbūt uzrakstīšu citā postā), bet nu ne jau nu šādā veidā kā Heisigam. Nevar vienkārši ņemt un rakstīt šīs pasaciņas par ķīniešu hieroglifiem kaut vai nesaprotot to pašu vienkāršo konceptu par fonētiskajām komponentēm un radikāļiem, kas tos veido.

Tā ja.. izlamājos, gribējās rakstīt neatkarīgi, tipa, lai nu lasītāji paši vērtē… nekas nesanāca. Metode sucks, un ja ir argumenti kāpēc nē, ļoti vēlētos lai kāds to pastāsta komentāros. Man liekas, ka metode ir bīstams strupceļš!

Advertisements