Atšķirības starp 有 un 要 – svarīga gramatika un noderīgi dialogi ar tiem

Man pirmajos gados cenšoties veidot kaut kādas pirmās frāzes ķīniešu valodā, bieži vien juka (yào) ar (yǒu) – dažreiz jaucu tos vietām, jo pirmajos gados tas viss liekas “tik līdzīgi”. Vēlāk gan tas ar laiku noregulējas, bet no sākuma varētu būt kādam šī problēma, tāpēc apskatīsim gramatiskās konstrukcijas kur varam lietot šos vārdus.

Sāksim ar  (yào)- pirmkārt, uzreiz atcerēsimies ka šis ir nemīkstinātais, “cietais” es gribu izteiksmes veids. Ar to domāju, ka tas ir labs iesācējiem, bet labāk būtu lietot nedaudz pieklājīgo un mīkstināto 想要 (xiǎng yào), un ja domājam latviskos motīvos, tad atšķirība starp 要 (yào) ir es gribu un es vēlos. Nu tā, viens apmēram Paijas stilā sitot ar kāju pret grīdu, otrs pieklājīgāks. Bet svarīgi ir tas, ka 要 ceturtais tonis, un kontekstā ar ES GRIBU, vienmēr būs uz leju, un tikai uz leju. Ierakstiet to sev atmiņā uz mūžiem, tas ir svarīgi, un pirmais ceļš, kā to atšķirt no “līdzīgā” (yǒu), kurš protams, nav “līdzīgs”, bet nu tomēr.

Uzreiz gribu atzīmēt, ka šajā gadījumā (yào) hieroglifs darbojas patstāvīgi, un viens hieroglifs šajā situācijā ir pats par sevi un nozīmē “gribu”.
Advancētākā līmenī esošie droši vien zina, ka cits populārs vārds “pieprasīt”, kurā  darbojas jau kopā ar (qiú),  (nejaukt ar bumbu – ) jau jāizrunā ar pirmo, jeb augsto toni yāo, bet sākumā nejauciet sev galvu.

Tātad, kā mēs apskatījām piemēros, kur pasūtījām brokastis, tad  (yào), izmantojām šādos piemēros:

– 要飲料嗎?
yào yǐn liào mǎ
Dzērienu arī gribi?

un

我要一份培根蛋餅
wǒ yào yī fèn péi gēn dàn bǐng
Es gribu danbin-u ar bekonu

Tātad skaidrs, ka izmantojot gramatisko konstrukciju:

(nǐ) Tu
(wǒ) Es
(yào) gribēt [objekts, ko gribam] (ma)?
你們 (nǐ mén) Jūs
他們 (tā mén) Viņi

Šajā gadījumā mēs redzam, ka ķīniešu gramatika ir “viegla”, ko vārdam (yào) nav nekādu locījumu, un maiņu, respektīvi, nav svarīgi, vai priekšā stāv Es, Tu, Mēs, Viņi,  (yào) paliek tāds pats.

Vienmēr beigās neaizmirstam par jautājuma partikulu, jeb (ma), kuru OBLIGĀTI, izrunājam ar neitrālo toni, citādi sanāks “mamma”, vai “zirgs”. (ma) – teikuma beigās nozīmē jautājumu, uz kuru ierobežotas vārdnīcas gadījumā var atbildēt vienkārši ar jā vai nē.

Domāju, ka vajadzētu būt skaidrs, kā lietot  (yào).

Tālāk, šīs konstrukcijas karkass paliek gandrīz tāds pats, un paskatīsimies, kas notiek, ja (yào) vietā ieliksim 有 (yǒu).

Lai jums galvā saslēgtos neironu ķēdītes viena ar otru, es došu referenci atkal uz brokastu rakstu, kur mēs izmantojām šādu teikumu:

– 你有什麼飲料?
nǐ yǒu shén me yǐn liào
Kādi jums ir dzērieni?

Te mēs redzam, atkal konstrukcija izskatās līdzīga, vai ne?

Pirmais ir personu vietniekvārds  (nǐ),  (wǒ) utt, un pēc tam nāk (yǒu) + [objekts]… bet jūs redzat, kas nav beigās? Pareizi.

Tāpēc ņemam un liekam aiz auss atkal – ja jautājuma teikumā lietojam (yǒu), jeb burtiski “ir”, tad (ma), teikuma beigās nav jāliek.

Tagad, lai pārveidotu “ir” par “nav”, mums jāsaka 沒有 (méiyǒu)。

Piemēram:

你有沒有錢?
– nǐ yǒu méi yǒu qián?
– Vai tev ir (vai nav) nauda?

Ievērojiet atkal – ķīniešu valodā, kad jūs jautājat kaut ko, kas kādam ir vai nav – jums nav jālieto saiklis “vai”. Burtiski tulkojot augstāk redzamo piemēru, mēs redzam ka gramatiskā konstrukcija sanāk pagalam vienkārša:

Tev + ir + nav + nauda?

Šie tad ir tie vienkāršākie gadījumi, kad lietojam  (yào) un (yǒu)

Advertisements