Atšķirības starp 的 un 得 – abi ir “de”, kurš jālieto kad?

Šī nu ir tā tēma, kura vismaz mani turpināja (un dažbrīd turpina) mocīt gadiem, un tāpēc nolēmu uzrakstīt postu, pirmām kārtām pašam priekš sevis lai šīs atšķirības nodefinētu vienreiz un pa visām reizēm. Es nekad savā karjerā neesmu apmeklējis formālus ķīniešu valodas kursus, tāpēc man kādās oficiālās klasēs neviens atšķirības nav mācījis.
Tā vietā dzīvojot vidē es lielākoties mācījos pēc “bērna” principa, klausoties un mēģinot atkārtot.
Šāda pieeja ir laba immersijai (t.s valodas nostiprināšanai), bet tas galīgi neder pamatu, un pats svarīgākais – gramatikas apguvei, to māca tikai formālos kursos.

Jautājums par 的 un 得   ir patiešām aktuāls, un tad, kad jūs sāksiet veidot pirmos teikumus, un lasīt kaut ko – redzēsiet, ka dažbrīd parādās  un dažbrīd , un nav skaidrs kāpēc dažreiz ir viens, un dažreiz ir otrs.

Tātad, pirmais un galvenais, ko vajadzētu atcerēties ir:

lietojam kopā ar lietvārdu;
lietojam kopā ar darbības vārdu

Tātad no sākuma apskatīsim .

1. Viebiežākais, un arī visnoderīgākais lietojums šai partikulai būs tad, kad mums vajag aprakstīt kāda priekšmeta vai lietas piederību. Piemēram:

我的書
wǒ de shū
mana grāmata

他的錢包
tā de qián bāo
viņa naudas maks

他們的辦公室
tā mén de gōng shì
viņu ofiss

我們的車子
wǒ mén de chē zǐ
mūsu mašīna

你的飲料
nǐ de yǐn liào
Tavs dzēriens

De tiek izrunāts ar piekto, neitrālo toni, un vienmēr tiek lietots pirms lietvārda.

2. Otrs gadījums, kur lietojam 的, ir tad, kad ir vajadzīgs vārds analoģisks angliskajam “of”.

他是法國的國王
tā shì fǎ guó de guó wáng
Viņš ir Francijas karalis

Te redzam, ka  stāv starp 法國 (fǎ guó) un 國王 (guó wáng), pie tam redzam, ka loģika ir apgriezta ar angļu valodu – angliski būtu King of the France, tātad no sākuma karalis un tad valsts, bet ķīniešu valodā ir otrādi.

3. Tiek lietots pēc īpašības, kas aprasta lietvārdu.

Tātad shēma “īpašība” + 的 + “lietvārds”

黑色的桌子
hēi sè de  zhuō zi
Melnais galds

好喝的珍珠奶茶
hǎo hē de zhēn zhū  nǎi chá
Garšīg-ā pērļu tēja ar pienu (Taivānas delikatese)

可愛的弟弟
jauk-ais maza-is brālis

4. Šī ir parasti iesācējiem pati kontroversālākā, un neskaidrākā daļa, jo  atrodas teikuma pašās beigās, un it kā nav saistīts vairs ne ar ko, resp, aiz tā nestāv nekā – ne lietvārda, ne apstākļa vai īpašības vārda. Tomēr tas nav nekas sarežģīts, ja sev atzīmēsiet, ka tas ir kaut kas līdzīgs uzsvaram, jeb izsaukuma zīmei – un tāpēc ja tas stāv teikuma beigās, tas visdrīzāk ir deklaratīvs, “uzbraucošs :)) teikums:

我不會騙你
wǒ bù huì piàn nǐ de
Es tev nemeloju!

房間收拾是非常乾淨
tā de fáng jiān shōu shi;shōu shì dé;děi;de shì fēi cháng gān jìng de
Viņa istaba ir patiešām tīri uzkopta!

Pēdējais ir labs piemērs, vai ne? Vienā teikumā redzam divas reizes  un vienu reizi , kuru apskatam zemāk. Un ja mēs zinām jau to, ka vieni ir saistīti tikai ar lietvārdiem, un otrs iet aiz darbības vārda, viss sāk palikt skaidrāks.

Pārejam tālāk pie 

 lieto pēc darbības vārda, lai norādītu pakāpi, iespējamību, efektu, ko izraisa vai kas saistīts ar šo darbības vārdu. Piemēram:

他唱得真好聽!
tā chàng de zhēn hǎo tīng
Viņš dzied patiešām labi!

你說得很好
nǐ shuo dé hěn hǎo
To tu labi pateici

你做得很不好
nǐ zuò dé hěn  bù hǎo
To tu ļoti slikti izdarīji

Tātad konstrukcija ir:

[Darbības vārds] +  + [apraksts]

Un tomēr un tomēr… lai arī augstāk minētā konstrukcija ar ir sastopama visbiežāk, tomēr var darboties arī kā patstāvīgs darbības vārds, un tulkojas analoģiski vārdam “nepieciešams”.
Labāk to asociēt ar angļu “must“, tad ir skaidrāks, jo šis ir tas “nepieciešams”, kad citu variantu nav, t.s pārākā pakāpe, kad kaut kas ir obligāti nepieciešams. Atceros, kādreiz man mācīja angļu valodas stundās atšķirību starp “have to“, “ought to”, un “must to“. Jau pirmajiem diviem tev vēl ir kāda “izvēle”, tad ar “must to” kā armijā – pavēle.

Tātad konstrukcija šajā gadījumā būs:

[Subjekts] +  + [Darbības vārds] + [Objekts]

我很累,我得回家了
wǒ hěn lèi,wǒ děi huí jiā le
Esmu noguris, man (obligāti) jādodas mājup

Un šeit uzmanību – ja maina nozīmi uz “nepieciešams” tā, kā tas redzams šajā konstrukcijā, tad mainās arī izruna no de uz děi!

Advertisements