Kā rodas vārdi ķīniešu valodā – hieroglifu kombināciju maģija

Šis ir otrais raksts sērijā tiem, kas tikai vēl sāk interesēties par ķīniešu valodu, un vēlas zināt pašus tās pamatus. Šajā rakstā centīšos atbildēt uz jautājumu, ko man šad tad uzdod, un kas parasti tiek formulēts apmēram šādi:

– Nu labi, es apmēram sapratu par tiem hieroglifiem, un to, ka nevajag 1000 pogas uz klaviatūras lai tos rakstītu – bet vai viens hieroglifs = viens vārds? Vai tas ir tā kā “burts”?

Jebkurā sarunvalodā mums ir vajadzīgi vārdi lai aprakstītu to vai citu objektu, pie tam objekti var būt gan fiziski, gan arī abstrakti. Tādējādi, katram objektam ir savs “vārds”, un tie tad arī stāv katras valodas pamatā. Ja latviešu vai angļu valodā katrs vārds sastāv no zilbēm, un zilbes no burtiem, tad ķīniešu valodā pamatelements ir hieroglifs. Tas var būt radikālis, vai arī sarežģītāks hieroglifs kurā ietilpst šie radikāļi, bet galu galā pašos pamatos ir hieroglifi kas paši par sevi jau apzīmē noteiktus objektus:

shuǐ – ūdens
huǒ – uguns
 fēng – vējš
chē – mašīna

Tomēr skaidrs ir tas, ka civilizācijai attīstoties, un parādoties aizvien jauniem objektiem un terminiem, pirmā atbilde varētu šķist, ka tad ķīniešu valodā vajadzētu parādīties aizvien jauniem hieroglifiem. Iespējams, ka no sākuma tā tas arī bija, dažos vēsturiskos avotos varam atrast gandrīz 100,000 hieroglifu, kas kādreiz tika radīti, bet tikai daži tiek lietoti šodien, un arī tie piedzīvojuši transformācijas, līdzīgas tām, ko apskatījām  šajā ievadrakstā.

Skaidrs, ka pārāk daudz hieroglifu ir problēma, cilvēks diez vai spētu atcerēties 100,000 hieroglifu, bet informācijas plūsma un jauni objekti nāk klāt ģeometriskā progresijā, un galu galā tas nav efektīvi. Tā vietā ķīnieši nāca klajā ar citu metodi, kas bija daudz efektīvāka.

Kā mēs varam iedomāties, katram neatkarīgam objektam piemīt dažas specifisikas īpašības, pēc kurām mēs to varam klasificēt, un atšķirt no citiem, sašķirot grupās u.t.t. Līdzīgi kā meklējot kaut ko google – no sākuma mēs ievadam ļoti plašu jēdzienu, piemēram “zābaki”, bet mēs gribējām gumijas zābākus, tad jau mēs aprakstam objektu jau precīzāk, utt.
Līdzīga ideja ir arī vārdu radīšanu ķīniešu valodā.

Tā ir īsta maģija, kad mums, rietumos (nu jeb austrumos, daži pieskaita Latviju “austrumiem” :), dzimušajiem  beidzot pielec, kā un no kurienes rodas vārdi, piedzīvojam tādu “WOW” momentu, ka mīlestība uz ķīniešu valodu paliek visu mūžu. Ir vērts nodzīvot līdz šim momentam, ticiet man. Tikai tam jānotiek dabiski, nevis tikai teorētiski to izlasot, arī šo rakstu.

Izmantojot šos piemērus:

shuǐ – ūdens
huǒ – uguns
 fēng – vējš
chē – mašīna

Mēs varam radīt piemēram:

shuǐ  (ūdens) +  chē (mašīna) = 水車 shuǐ chē  (ūdensrats).

水車 (ūdensrats).Vai arī:

huǒ – (uguns)  +  chē (mašīna) = 火車 huǒ chē (vilciens)

火車 (vilciens)Un vēl:

風 fēng (vējš) + 車 chē (mašīna) = 風車 fēng chē (vējdzirnavas)

風車 (vējdzirnavas)

Labās ziņas ir tādas, ka principā teorētiski varētu pietikt pat ar 3000 hieroglifiem lai varētu tīri tekoši lasīt kādu avīzi. Par to plašāk jau rakstīju šeit.
Protams, pie noteikuma, ka zinam arī vārdus. Nevajag arī sacerēties, ka iezubrot 3000 populārākos hieroglifus, varēs brīvi kaut ko lasīt – vienkārši būs tā, ka visi hieroglifi būs pazīstami, varēs tekoši lasīt, tikai neko nesaprast.

Jā, es ceru ka uz doto brīdi jau apmēram ir skaidrs, ka atbildēt uz jautājumu, vai hieroglifs ir burts vai vārds, ar jā vai nē vienkārši nevar, uz to var atbildēt tikai izlasot visu šo rakstu.

Tomēr arī nevajag domāt, ka vienmēr šīs kombinācijas būs tik loģiskas, ka tās varēs paskaidrot nu piemēram jūsu tantei Ambeļos.
It īpaši abstraktos jēdzienos, piemēram, atkal izmantojot augstāk minētos hierogliefos, var izveidot šādu kombināciju:

fēng (vējš)+ shuǐ (ūdens) = 風水 (fēng shuǐ)un tas ir …. tas ko Latvijā sauc par Fenšui, jeb krieviski Феншуй.

Līdz ar to toņi ir tik tālu no pareizajiem, ka ja mēģināsiet ķīnietim pateikt “Fenšui”, 100 % nesapratīs.

Nu labi, a kāpēc vējš + ūdens? Nu tāpēc, ka tīri abstraktiem terminiem izskatoties, šī zinātne māca kā pareizi pozicionēt māju un to, kas tur iekšā attiecībā pret klimatiskiejiem apstākļiem un dabu.

Līdz ar to šī kombinājas metode ir izcils izgudrojumus, kas dod iespēju ar limitētu hieroglifu skaitu radīt neskatāmas kombinācijas, kas ir pavisam loģiskas:

地 dì(zeme) + 圖 tú(bilde) = 地圖 dìtú (karte)

地圖 (karte)

Skaisti ne? Zeme – te ir objekts, kamēr “bilde” ir šai zemei piešķirtā aprakstošā “īpašība”, kā rezultātā iegūstam tīri saprotamu loģiku, kuru var izmantot jau mnemoniku radīšanai pašam sev.

Vai:

diào (pakārt) + chuáng (gulta)  = 吊床 diào chuáng (guļamtīkls)

吊床 (guļamtīkls)Tā tas strādā ne tikai šādiem tie objektiem, bet arī dažādām darbībām, piemēram:

liū (slīdēt) + bīng (ledus) = 溜冰 liū bīng (slidošana)

Var arī būt darbības vārds + lietvārds, piemēram:

bào (ziņot) + zhǐ (papīrs) = 報紙 bào zhǐ (avīze)

Ja gribas lasīt šausmu stāstus un slavenību baumas, labs ir Appledaily (蘋果日報):

appleLīdz ar to saprotot šo principu, kā izsakās komentāros pie viena no maniem rakstiem Peter’s – “ar muguras smadzenēm”, var pavisam viegli nevis iezubrīt, bet gan dabiski atcerēties.

Tomēr, šeit varētu rasties jautājums, ja jau tas viss ir tik “viegli”, un kombinējot vārdus, mēs varam iegūt jaunus vārdus, vai mēs varam likt kopā divus hieroglifus, kas mums liekas ir loģiski, lai veidotu savus jaunvārdus?

Atbilde ir nē, jo valoda tomēr ir līdzeklis, ko izmanto visi kopā, in tikai tās kombinācijas, kuras ir vārdnīcā un pieņemtas sarunvalodā, var tikt izmantotas. Protams, draugu lokā var veidot savas kombinācijas, bet principā atbilde ir nē.

Vēl viens jautājums ir vai var mainīt vietām hieroglifus. Arī nē, jo tad vai sanāk kaut kāds mistrojums bez nozīmes, vai sliktākā gadījumā – pavisam cits vārds ar citu nozīmi.

Piemēram:

shuǐ  + 汽 qì  = 水汽 shuǐ qì (tvaiks)

bet

汽 qì   + 水 shuǐ  汽水 qì shu =  soda, resp. (limonāde ar gāzi)

Advertisements